Kāpēc gan cilvēkus tik ļoti piesaista melnā krāsa? Psihologi šajā sakarībā apgalvo, ka melnajai krāsai priekšroku dod par sevi nepārliecinātas personas, ar tieksmi uz drūmu, pesimistisku skatu uz dzīvi. Varētu nodomāt, ka tas ļoti atbilst šim laikam, kad problēmu vairāk, nekā risinājumu. Un tomēr šoreiz negribas piekrist psihologiem. Man šķiet, ka melnā krāsa apģērbā – tas drīzāk ir kā savdabīgs nomierinošs līdzeklis. Ar melnā palīdzību cilvēki vēlas norobežoties no apkārtējās kņadas, uz pasauli paraudzīties apcerīgi, it kā no malas. Tā, teikt, lai nekas nenovērš no viedām domām. Ne velti intelektuāļi lielākoties tērpjas melnā un to nu nevarētu saukt, par pesimistisku dzīves uztveri. Tāpat arī radošo profesiju pārstāvji, kā sarunājuši, izvēlas melno. Viņu vidū, protams, ir arī tādi, kas mēģina slāpēt šo vēlmi, bet pēc laika, tomēr atkal ļaujas melnajam. Interesanti ir pavērot stilistu, vizāžistu, art - direktoru armiju, kuri kā sarunājuši - visi melnā. Starp citu, mūsu redakcija šajā ziņā arī nav nekāds izņēmums.
Lūk, kā izskatās Chanel  aizkulisēs!

Vienuvakar apmeklējot veikalu, ievēroju kādu dāmīti, kura pielipusi pie siera plauktiem, cītīgi lasa un pēta pārtikas sastāvu. Acīmredzot cerībā, lai varētu izvēlēties pašu veselīgāko un „tīrāko” – vismaz tādu, kas nebūtu par iemeslu, lai saīsinātos viņas mūžs. Šādas dāmas var sastapt ne tikai pie ēdienu, bet arī pie kosmētikas stendiem. Visas studē, vai tik tur nav kādas kaitīgas vielas, jo internetā papilnam šādas informācijas. Kaut gan es uz šiem aprakstiem nepaļautos. Jo ja ražotājs ļoti gribētu, tad gan jau atrastu veidu kā paslēpt kaitīgos „E”. Piemēram, kaut vai tā, ka tiem piemeklētu citādāku apzīmējumu, jo katrai vielai ir dažādi veidi, kā uzrakstīt to nosaukumu un ja jums nav speciālas zināšanas ķīmijā, tad tā arī nesapratīsiet, ko īsti esat iegādājušies.  Starp citu, ražotāji jau sen ievērojoši, ka piebilde „natural” vai „bio” ir īsta zelta ādere. Palūk, cik labi „Madarai” klājas – veikaliņi aug kā sēnes pēc lietus.
Jāā...citreiz pašam jāpabrīnās, cik viegli ar mums iespējams manipulēt. Piemēram „BIO  2” produkta nosaukumā ietverts ne ta „bio”, ne ta skābeklis. Kaut gan patiesībā šajā produktā nav ne viena, ne otra. Vienkārši trāpīgs nosaukums pareizā iespaida radīšanai. Bet, ja nu kāds sāks meklēt pieminētās vielas, tad jums norādīs, ka esat tendenciozi izlasījuši. 
Pašlaik pat amerikāņi ir aizdomājušies –  ar ko gan mūsdienu cilvēks sevi piepilda?   

Un ko mums tagad darīt, kā dzīvot turpmāk? Man ir sava recepte - visu vajag gatavot pašiem. Tikai tā iespējams kaut cik necik kontrolēt procesu. Kaut vai izvēloties izejvielas. Varbūt tāpēc pašlaik par modes lietu kļuvusi mājās gatavota kosmētika. Man tā lieta ir iepatikusies! Iesākumam es uztaisīju jojobas un mango sviestu. Vienkārši super! Turklāt uz visas sejas un ap acu zonu lietojams. Šeit svarīgi šo masu netaisīt lielos daudzumos, jo bez konservantiem tā ilgi nesaglabājas. Bet pat šī nianse mani priecē!

90. gados Eiropā pati aktuālākā bija Vācijas galvaspilsēta, kura šajā ziņā konkurēja gan ar Londonu, gan Parīzi. Šeit saplūda pašas stilīgākās personas no visas pasaules - pilsēta kūpēja no izstādēm, koncertiem un neiedomājamu apmēru reiva pārtijām. Pēc10 gadiem šo noskaņu ir nomainījusi nesteidzīga birģeriska atmosfēra. Šodienas Berlīnē ir mājīgi, komfortabli un .. pagarlaicīgi. Lūk, norādes tiem, kuriem Berlīnē interesē ne tikai bavāriešu desiņas un 100 vācu alus šķirnes.

Visā Berlīnē ik uz soļa ir reklāmas, kas aicina uz karalienei Prūsijas Luīzei 1776 – 1810)        veltītajām izstādēm. Tās ir Miss Prūsija, Siržu karaliene, Prūsijas Princese Diāna. Ar šādiem epitetiem šodien tiek apveltīta šī sievietei. Ar Princesi Diānu kopīgs ne tikai tas, ka abas bija tautā mīlētas, bet arīdzan agrā nāve - 34 gadu vecumā Prūsijas Luīze nomira no plaušu karsoņa. Savulaik viņa bija arī pazīstama modes dāma, un vienā no izstādēm Paretz pilī var apskatīt viņas plašo garderobi.

Must see – Berlīnes vēsturiskais muzejs. Līdzās L. Kranaha un H. Bosha darbiem, bruņinieku ekipējumiem un pat koncentrācijas nometnes Aušvicā maketam, šeit var ieraudzīt arī tādu interesantu lietu, kas pirmajā mirklī atgādina teātra kostīmu, bet patiesībā ir viduslaiku individuālais aizsardzības tērps un gāzmaska pret mēra baciļiem.

Hakskijas pagalmiņi. (Hackesche Hofe) ir iecienītas tūristu pastaigas vietas. Pagalmu kaskāde deko stilā – 20. gadu mantojums. Pašlaik tajos izvietojušies daudzie restorāni, suvenīru veikaliņi un galerijas. Tiesa plkst. 22.00 tūristiem šī vieta jāatbrīvo, lai vietējie iedzīvotāji varētu ļauties naktsmieram.

Pagājušā gadsimta 20.gados Berlīne bija viena no pilsētām - modes noteicējām. Šeit bija rodami vairāk nekā 30 modes nami. Vakartērpus bija pieņemts iegādāties Parīzē, bet lietišķos kostīmus, somas un kurpes – pēc tā visa devās uz Berlīni. Diemžēl šodien no šī spožuma maz kas palicis pāri. Lūk, tipisks Berlīnes šolaiku dizaina paraugs. Ne pārāk iedvesmojoši!

Vācu sievietes ir kā apmātas uz apaviem un tiem viņas naudu nežēlo. Tiesa, viņas dod priekšroku konservatīviem modeļiem, tādiem kā ar „skolas” papēdīšiem, vai „ortopēdista sapnis”. Visinteresantākos modeļus var atrast Haskesche Hofe. Patīkams pārsteigums – dizaineru apavu veikaliņš Trippen. Šīs sezonas mazais triks – japāņu getas. Šādu apavu cena no 150 – 200 eiro.

Viens no labākajiem muzejiem Berlīnē ir kino muzejs. Futūristisks interjers, ļoti bagātīga kolekcija un modernas audio – vizuālās tehnoloģijas. Vairākas zāles ir veltītas Marlēnei Dītrihai – Holivudas dīvai ar vācu asinīm, pret kuru viņas tautiešiem ir pretrunīga attieksme. Savulaik Dītriha atteicās būt Trešā reiha zvaigzne, un visu Otrā pasaules kara laiku pavadīja ASV. Vācijā viņa tā arī neatgriezās un atlikušo mūža daļu, līdz pat savai nāvei 1992. gadā, nodzīvoja Parīzē.

Vācieši ilgu laiku viņu pielīdzināja nodevējai, bet vēlāk naidu nomainīja sajūsma un nu viņa ir pasludināta par ikonu. Šajā muzejā ir izstādīti arī Dītrihas tērpi, slaveno vīriešu kostīmu ieskaitot, ar kuru aktrise pieteica androgīnās modes ēru.

Foto: Ivans Zernovs