Pa vidu Rīgas modes nedēļai notika arī lekciju cikla „Vārds Latvijas dizaineriem” atklāšana, kurā ar savām domām dalījās sabiedrībā atpazīstami, ar dizainu saistīti cilvēki. Nolēmu to apmeklēt, jo kāpēc gan ne? Ko mēs iegūstam no šādām publiskām diskusijām? Tie ir domu plūdi. Mani domu plūdi aizsākās ar jautājumu –kas tad īsti ir dizains.

Designlatvia.lv dizainu definē kā kaut ko, kas rada produkta identitāti un rada vērtību, taču vēl padomājot, dizains ir gan pakalpojums, kuru var sniegt un saņemt, gan dzīves kvalitāte kā īpašība, kā arī dizains kā jēdziens ir pievienotā vērtība jebkuram produktam. Par to patērētājs ir gatavs piemaksāt, izvēloties produktu ar šādu pievienoto vērtību. Mēs katrs esam dizaineri, vai ne tā? Piešķirot savai dzīvei vērtību, mēs esam savas dzīves dizaineri. Ar to es gribētu vērst uzmanību uz to, ka mūsu apziņā vārds „dizains” bieži vien aprobežojas, iedomājoties krēsla, vai teiksim kleitas dizainu, taču tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Kvalitatīvs dizains ir kas vairāk par ārējo čaulu. Tas var pastāvēt un rasties tikai pie nosacījuma, ka tā radīšanai ir mērķis. Tas nozīmē, ka dizaina rašanās ir motivēta.

Arī noklausoties diskusiju par Latvijas dizainu, lektori pavēra plašāku horizontu attiecībā uz vārdu „dizains”. Diskusijā uzsvars tika likts uz to, ka dizains = sadarbība. Nekas nerodas pats no sevis, vajag sadarboties, lai notikumi ietu savu gaitu, kas arī ļoti lielā mērā attiecas uz dizainu, kaut gan to var piemērot jebkurai dzīves jomai. Sveci zem pūra turēt nevajag! Sadarbība ir tikai viens no veidiem, kā panākt dizaina mērķi. Kvalitatīvs dizains nereti mērķi sasniedz pārvarot dažādus posmus un grūtības, piemēram, finansējuma piesaisti, citu līdzīgu dizaina paraugu izpēti un iedziļināšanos tajos, tas nozīmē, ka tajā ir arī liela daļa teorētiskas bāzes. Būtisks etaps veiksmīgā mērķa sasniegšanā ir eksperimenti – un tie var būt dažādi – sākot ar cilvēku uztveres izpēti, līdz pat ķīmiskiem eksperimentiem ar auduma šķiedrām un produktu uzglabāšanu.

Lai gan mēs paši esam savas dzīves, dzīves telpas, sevis paša dizaineri, tomēr nevajadzētu aizmirst par tiem, kam vārds „dizainers” pilda profesijas lauciņu viņu CV. Šeit vietā ir teiciens „ir aitas, ir cirpēji”, ko šajā gadījumā jāsaprot, ka kamēr ir pieprasījums pēc dizaina, tikmēr būs arī šie cilvēki ar saviem CV. Kam šis dizains ir vajadzīgs? Kas to pieprasa? Mūsdienās, kad dizains pārklāj arvien lielāku nozaru apjomu, pieprasījums arvien palielinās. Dizains ir vajadzīgs reklāmas nozarē, apģērba industrijā, ekoloģijas popularizēšanā un attīstībā (gandrīz kā likums, vārda saknei EKO seko arī maģiskais vārds DIZAINS), plašam sabiedrības lokam audzināšanas un kultūras veidošanai, kā arī šauram sabiedrības lokam individuālas dzīves un komforta kā luksus preces uzlabošanai.

„Elegance ir saskaņa, kas līdzinās skaistumam, tikai ar tādu atšķirību, ka skaistums biežāk ir dabas dāvāts, bet elegance – rūpīga darba rezultāts. Ja atļausiet lietot skaļus vārdus, lai apzīmētu šķietami tik nenozīmīgu mākslu, es teiktu, ka vienkāršas sievietes pārvēršana elegantā sievietē ir manas dzīves augstākais uzdevums.

Mūsdienu pasaulē elegance ir reti sastopama parādība, galvenokārt tāpēc, ka tā pieprasa precizitāti, uzmanības veltīšanu detaļām un mērķtiecīgu smalkas gaumes attīstīšanu kā stilā, tā manierēs. Īsi sakot, vairumam sieviešu tā nedodas viegli rokās un nekad arī nedosies.”

/Ženevjēva Antuāna Dario/

Lasot literatūru par eleganci, kā arī rūpīgi sekojot līdzi modes pasaules jaunumiem, atklāju sev, ka uzskatu par radniecīgām divas sekojošas lietas – elegance un briedums, proti, sapratu, ka elegance rodas ar briedumu. Kāpēc radās tāds spriedums? Visi, kas vairāk vai mazāk aktīvi seko līdzi modīgajiem jaunumiem būs pamanījuši, ka mīlīgā un reizē drosmīgā Iris Apfel ir atkal pastiprināti piesaistījusi sev uzmanību (vislabākais notikums, protams, ir filmas tapšana par šo apburošo lēdiju, lasīt šeit). Viņai, esot aksesuāru karalienei, neapšaubāmi piemīt milzīga elegance, viņa neapšaubāmi, nerīkojoties haotiski, domā, ko vilkt mugurā. Klasika un šiks. Un viņa vienmēr izskatās satriecoši. Viss, ko viņa velk mugurā un dara ir absolūtā skaskaņā ar viņu pašu. Jūs taču arī saskatāt līdzību ar augstāk minēto elegances definīciju, vai ne? Mans skaļais spriedums attiecībā pret šo tēmu ir – jo vecāks ir cilvēks, jo viņam piemīt lielāka elegance, protams, ar nosacījumu, ja cilvēks uz to iet. Iet un kļūdās. Iet un apgūst. Ir neskaitāmi daudzi, kuriem šis elegances jēdziens ir svešs un viņi pat nemēģina to izprast un tiekties pēc tā, bet tie, kas rīkojas pretēji – savu elegances kulminācijas punktu sasniedz tieši savā briedumā. Protams, mūsdienu sabiedrībai, kas mūždien ir skrējienā, elegances izkopšanai ir jāvelta laiks un pacietība. Tā ir kā mājasdarbi un jaunu zināšanu apguve, kurai jāvelta laiks pēc tik rosīgās darba dienas un tikai ar darbu, ja to tā var saukt, elegance taps par katras sievietes sabiedroto. Elegance, protams, nevar būt pretrunā mūsu būtībai. Ar to es gribu teikt, ka tam, ko mēs ģērbjam mugurā un tam, ko mēs darām (tiecoties pēc elegances) ir jābūt absolūtā saskaņā ar mums. Mēs taču retāk par elegantu nosaucam bērnu vai jaunieti, nekā pieaugušu sievieti, vai ne tā? Tas jāatzīst. Elegance piemīt vecākiem, pieredzējušākiem cilvēkiem, kuri sava mūža laikā ir izmēģinājuši iziet daudzus ceļus, taču atraduši tieši Savu Eleganci.
Elegances jēdziens ietilpst arī tādās zinātnēs kā matemātika, ķīmija, arhitektūra, farmācija, taču visiem šiem laukiem attiecībā uz eleganci ir kas kopīgs – tā ir vienkāršība, gaumība un efektivitāte, kas patiešām atbilst arī manai uztverei par eleganci. Es gan šim virknējumam pievienotu terminu „sievišķīgums”, varbūt arī „grācija”. Katrs šo jēdzienu interpretē atšķirīgi, taču visi, kas lasījuši Ženevjēvas Antuānas Dario grāmatu, sapratīs, ka elegance nepiemīt katram, ko nevar teikt par skaistumu. Elegance ir darbs ar sevi.
Noteikti ieteiktu izlasīt grāmatu „Ceļš uz eleganci”, kuru sarakstījusi Ženevjēva Antuāna Dario, vai arī izvēlēties alternatīvu – „Elegance”, kurā autore Ketlīna Tesāro izmanto citātus no oriģinālās grāmatas, iesaistot tos aizrautīgiem notikumiem bagātā dāmu romānā.

Man patīk Irēnas stils. Nevērīga greznība pasvītro personas svarīgumu. Cepure ir aksesuārs, kas piestāv katrai sievietei, man tikai ir šaubas, vai tik platas malas netraucēs aizmugurē sēdošiem skatītājiem.

Pēdējā laikā Josifa Kobzona tērpi ir gana ekscentriski, dažreiz pat hipsteru stilā. Tomēr brīnumainā kārtā tie ir harmoniski un noteikti nav garlaicīgi.

Janas Rudkovskas kleita garo puķaino "Jaunā viļņa" tērpu lērumā izskatās bagāti un efektīgi, pateicoties oriģinālajam siluetam un cēlai krāsu kombinācijai. Aksesuāru izvēle nav īpaši radoša, bet pietiekami gudra.